Diez vai atradīsies cilvēks, kurš kaut reizi nav bijis ielīdis parādos. Aizņemties piecīti vai desmitnieku līdz algas dienai mūsu dzīvē ir gandrīz vai normāla parādība.

Patiesībā nekā slikta te nav: vienam drusku pietrūkst, otrs – izlīdz. Taču zināmi likumi pastāv arī šajā savstarpējās izlīdzēšanas lietā. Tāpat kā iepērkoties, arī aizdodot naudu, to nevajag dot no rokas rokā. Un nekādā gadījumā nedrīkst aizdot naudu vakarā pēc saules rieta.

Pirmkārt, kā jau iepriekš minēts, nauda šajā laikā jau “guļ”, otrkārt, ne devējam, ne ņēmējam tā nebūs svētīga.

Devējam nauda pieplūdīs mazāk un sliktāk turēsies makā, bet ņēmējam paņemtā summa iztērēsies daudz neracionālāk. Tāpēc labāk tomēr pagaidīt līdz rītam.

Ir vēl kāda lieta, ko nedrīkst darīt nekādā gadījumā, proti, pašam uzbāzties ar piedāvājumu aizdot.

Tādējādi, ja nav izteikts lūgums aizdot, cilvēks ne tikai pats ar varu atstumj savu naudas enerģiju, bet savā ziņā iejaucas otra cilvēka karmiskajās norisēs, kur viss jau ir daudz nopietnāk un sarežģītāk.

Cits jautājums – dot vai nedot lūdzējiem uz ielas? Nedot it kā nebūtu labi, jo var iznākt, ka tad, kad kaut ko lūgsim paši, neviens mums nedos. Bet dot itin visiem un katru dienu arī nav iespējams. Tā pavisam īsā laikā var sevi izputināt. Kā rīkoties?

Atbilde ir vienkārša: jāieklausās sevī. Ir lūdzēji, kuriem roka pati sniedzas pasniegt. Tiem arī jādod.

Kaut vai nieku no tā mazumiņa, kas ir. Iedevāt, un – aizmirstiet. Nedomājiet par to. Bet, ja sirds un roka pasniegt gribēja, taču cilvēks to neizdarīja, kādā citā vietā noteikti tiks zaudēts vairāk.

loading...
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu