Reklāma

Kā mēs parasti reaģējam uz pārteikšanos vai rakstot pieļautu kļūdu? Visbiežāk tādiem sīkumiem nepievēršam uzmanību, varam par to pasmaidīt, pajokot… Kaut gan, ja nopietni pievēršas mūsu šķietami nejauši pieļautajām kļūdām, par sevi un apkārtējiem var uzzināt daudz jauna un interesanta. Psihologi uzskata, ka dažas kļūdas valodā – gan verbālajā, gan rakstītajā – nav nejaušas. Interesanti, kas gan aiz tām slēpjas?

Pārteikšanās pēc Freida
Viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību tā sauktajām kļūdainajām darbībām, bija slavenais zinātnieks Zīgmunds Freids. Daudzi viņa vārdu ir dzirdējuši, un tas nav svešs, bet to, kas lasījuši zinātnieka darbus, ir krietni mazāk. Tāpēc, pieminot Freidu, mēs viņa vārdu lielākoties saistām ar seksuālo pārdzīvojumu ietekmi uz cilvēka psihi, lai gan patiesībā šā cilvēka zinātniskā darbība nav tik vienveidīga un atklājumu loks ir daudz izvērstāks un ļauj daudz plašāk iepazīt cilvēka psihiskās dzīves likumus. Taču atgriezīsimies pie kļūdainajām darbībām un kā tās skaidrojis slavenais psihoanalīzes pamatlicējs.

Pirmkārt, Freids ievēroja, ka dažādas it kā nejaušās kļūdas – pārteikšanās, pārklausīšanās, nepareizi uzrakstīts vai izteikts vārds – savā būtībā ir viena un tā pati parādība. Laiku pa laikam tās visas novērojamas ikvienam cilvēkam, arī pilnīgi veselam (bez runas, dzirdes un rakstīšanas patoloģijas).

Toties tas, ka šīm izpausmēm ļoti tuvas ir arī citas kļūdainas rīcības, tik acīm redzami vairs nav. Piemēram, īslaicīgi tiek aizmirsts kāds vārds, kad tas, kā saka, uz mēles ir, bet – piemirsies. Vai arī, kad mēs nekādi nespējam atcerēties, kur pēdējo reizi nolikām vajadzīgo lietu. Arī paslīdēšana un paklupšana uz līdzenas vietas ir kļūdaino rīcību varianti, kam piemīt tā pati daba, kas ir pārteikšanās gadījumā.

Reklāma

Kas visām šim sīkajām nepatikšanām ir kopīgs? Tas, ka tās visas pieder pie īslaicīgajiem traucējumiem. Pamanījuši tās, mēs praktiski neko nezinām par cēloņiem, kas tās izraisījušas. Protams, tādām parādībām kā aizmāršība, izklaidība ir daudz dažādu skaidrojumu. Piemēram, skleroze. Taču aizmāršības lēkme mēdz būt arī veseliem cilvēkiem. Tad cilvēkam šķiet, ka viņš kļūdījies neapzināti, nejauši. Vai tiešām tā arī ir?

Kļūdas pieļautas vienmēr
Kāpēc mēs reizēm viena vārda vietā pasakām pavisam citu vai arī saklausām ne to, kas tika teikts? Vai, kas vēl ļaunāk, pieļaujam muļķīgas kļūdas rakstot, atstājot uz papīra sava kalambūra pierādījumu? Šie jautājumi cilvēkus interesēja jau tad, kad vēl nebija izdomāta pirmā drukāšanas mašīna, ar kuras radīšanu parādījās arī drukas kļūdas.
Agrāk eksistēja zinātne – tekstoloģija jeb klasisko tekstu kritiskā analīze.

Pārrakstītāji literāros darbus ir kopējuši tik bieži, ka galarezultātā tajos ieviesies ļoti daudz kļūdainu neprecizitāšu. Tāpēc arī parādījās teksta satura kritiķi, kuru uzdevums bija analizēt saturu un izlabot pārrakstītāju pieļautās kļūdas, vienlaikus arī mēģinot saprast, kā un kāpēc tās varēja gadīties. Kad tika izgudrota iespiedmašīna, publikāciju tirāžas kļuva arvien lielākas. Tāpēc vai kāds brīnums, ka teksti tika drukāti arvien nevērīgāk. Tāpēc pusgadsimtu pēc pirmās drukātās grāmatas iznākšanas viens no izdevējiem izdomāja veidu, kā drukas kļūdas padarīt “likumīgas” – grāmatu beigās tika ievietots redaktoru pamanīto drukas kļūdu saraksts. Ne viens vien grāmatas ar šādiem sarakstiem atradīs arī savā grāmatplauktā.

Migrēna nav vainojama
Interesanti: kas gan liek veselam un izglītotam cilvēkam pārteikties vai pieļaut kļūdu rakstot? Iespējams, viņš vienkārši ir noguris vai nejūtas pārāk labi. Vai arī ir pārāk satraukts vai sadusmojies. Bet varbūt viņš ir pārāk dziļi iegrimis kādā sev svarīgā darbā un turpina par to domāt arī tad, kad nodarbojas ar citām lietām.

Tā patiesi mēdz būt – nogurums, slikta pašsajūta un spēcīgas emocijas var veicināt situācijas, kad nejauši sajaucam burtus vai vārdus vai aizmirstam, ko tieši gribējām darīt. Jāpiebilst, ka dažiem cilvēkiem tas, ka viņi pēkšņi aizmirst pat ļoti labi zināmus vārdus, ir pirmā tuvojošās migrēnas pazīme. Fiziologi šo fenomenu skaidro šādi.

Galvas smadzeņu apasiņošanas traucējumi izraisa galvassāpes, bet vēl pirms tam – citus īslaicīgus traucējumus: pārteikšanos, pārrakstīšanos vai nespēju atcerēties vajadzīgo vārdu. Iznāk, ka asinsrites traucējumi un slikta pašsajūta, arī nogurums un spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi ir tie, kas traucē būt uzmanīgiem un kuru dēļ pieļaujam muļķīgās kļūdas.

Patiesi loģisks skaidrojums. Taču vērojumi pat ikdienā sadzīvē pierāda, ka šī versija nav viennozīmīga, dažkārt pat nepamatota, jo kļūdainas rīcības mēdz pieļaut arī cilvēki, kas ir mundri, veseli un kuriem nav nekādu spēcīgu pārdzīvojumu. Tātad cēlonis meklējams ne tikai pašsajūtā vien. Lai saprastu, kā šīm teorijām pietrūkst, jāatgriežas pie Freida.

Dikcija un fikcija
Psihoanalītiķi uzskata, ka par maz ir zināt, kad un kādos apstākļos cilvēks mēdz pārteikties. Ļoti svarīgi arī, kāpēc viņš pārteicies tieši tā un ne citādi. Ir taču neskaitāmi daudz veidu, kā netīši izkropļot frāzi vai pat vienu vārdu. Bet filologi savulaik pat klasificēja dažādos pārteikšanās rezultātā notikušos izkropļojumus.
Lielākoties to veidošanās mehānisms ir šāds.

* Kad tiek izjaukta vārdu secība, piemēram, “metodiska tehnika” “tehniskas metodes” vietā.

* Kad viens vārds sajaucas ar otra vārda daļu.

* Kad viena vārda vietā tiek lietots pēc skanējuma līdzīgs vārds.

* Kad vārdam tiek izlaisti vairāki burti vai zilbes, bet vārds turpina skanēt normāli, piemēram, “austrālietis” un “austrietis”.

* Kad viens vārds tiek pilnībā aizstāts ar ļoti līdzīgi skanošu, bet pēc nozīmes atšķirīgu vārdu, piemēram, “jālabo dikcijas kļūdas” un “jālabo fikcijas kļūdas”.

Visbiežāk novērojami trīs pēdējie pārteikšanās veidi. Taču visizplatītākā un pārsteidzošākā ir pārteikšanās, kad cilvēks pasaka kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko patiesībā gribējis teikt. Piemēram, “atvērt” vietā pasaka “aizvērt”. Šāda divu pēc nozīmes pretēju vārdu nodevīgā līdzība visbiežāk novērojama cilvēkiem, kas, nespējot izdarīt izvēli, svārstās starp divām galējībām. Viņi cenšas demonstrēt, ka viena no izvēlēm izdarīta pārliecinoši, taču iekšējā nedrošība un svārstīšanās liek pārteikties, atklājot problēmas būtību.

Apslēptā jēga
Iznāk, ka pārteikšanās vai, pieņemsim, pārrakstīšanās slēpj sevī zināmu jēgu. Ka kļūdaini pateiktais vai uzrakstītais patiesībā ir pareizi. Tikai pats cilvēks nav gribējis, lai apkārtējie to uzzinātu. Bet reizēm arī viņš pats nevēlas zināt savas patiesās vēlmes.

Kā to skaidrojis Freids? Viņš uzskatīja, ka vēlmes, kuras parasti nomācam, izlaužas uz āru, kad apziņas kontrole kļuvusi vājāka, -roti, hipnozes, transa vai ekstremālas situācijas gadījumā. Vai vēl vienkāršāk: miegā sapņos, kā arī, kad esam noguruši, satraukti, nepacietīgi. Taču slēptie nodomi diemžēl (vai par laimi) ne vienmēr izpaužas realitātē. Reizēm tos nepieciešams atšifrēt. Tāpēc nevajadzētu ignorēt pieļautās sīkās kļūdas, bet censties saprast to cēloņus un nozīmi.

Lai iemācītos saprast sevi, savas patiesās vēlmes, psihologi iesaka rakstīt dienasgrāmatu. Pamēģiniet, bet pēc kāda laika izlasiet rakstīto. Varbūt ieraudzīsiet arī pāris kļūdaini uzrakstītu vārdu. Tieši šīs “muļķīgās” aplamības spēs atklāt to, ko neuzdrošinātos atklāt pats sev.

Starp citu, kļūdas tekstā daudz vieglāk pamanīt, ja rakstītā saturs nav pārāk interesants. Tāpēc reizēm vērts neiedziļināties rakstītā būtībā.

Kā nepieļaut kļūdīšanos
Tagad, kad zināms, cik svarīgi ievērot un analizēt savas kļūdainās rīcības, aktuāls ir cits jautājums: ko darīt, lai nepieļautu muļķīgu pārteikšanos publiskas uzstāšanas vai svarīgas lietišķas sarunas laikā?

* Pirmkārt, pirms šādiem svarīgiem pasākumiem labi jāizguļas un no rīta jāizdzer stipra tēja vai kafija.

* Otrkārt, ja uzstāšanās runas tekstu pārlasāt iepriekš vai mācāties no galvas, jau ar pirmo reizi visas frāzes jāizrunā skaidri un pareizi. Pārteikšanos var izprovocēt, ja šī “treniņa” laikā joka pēc daži vārdi vai teikumi tiks izrunāti aplam.

* Treškārt, jāsaglabā miers. Nav nekāds noslēpums, ka uztraukums liek cilvēkam ne tikai pārteikties, bet pat raustīt valodu, paklupt un zaudēt līdzsvaru. Lai pirms uzstāšanās sevi nomierinātu, visa uzmanība jākoncentrē uz elpošanu, bet uzstāšanās vai sarunu laikā – uz vārdu nozīmi.

* Ceturtkārt, nevajag censties vienlaikus runāt un mēģināt iztēloties, kā jūs vērtē auditorija. Divus zaķus ar vienu šāvienu nenošaut.

Visbeidzot pēdējais ieteikums: kontrolēt valodu un uzmanību palīdz ātri skaitāmie pantiņi. Jo biežāk tos skaita, jo perfektāka būs dikcija. Cits variants: ielikt mutē dažus nelielus akmentiņus (pupas vai ko citu piemērotu) un censties izrunāt vārdus iespējami skaidrāk.

Reklāma
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu