Par laimi, mūsdienās ķirurgiem vēlme izgriezt cilvēkam “liekos” orgānus ir mazinājusies. Agrāk tā nebija.

Ne tik senā pagātnē izdotajās bioloģijas mācību grāmatās cita starpā bija arī teksti par organiskās pasaules (kurai pieder arī cilvēks) evolūciju, papildināti ar dažādu veidu “pierādījumiem”. Skolēni un studenti, kas šīs grāmatas lasīja, protams, ticēja  rakstītajam – gluži tāpat kā savulaik evolūcijas vēsturei noticēja ķirurgi…

Un kas no tā sanāca?
Pašās XIX gadsimta beigās franču ārstam Francim Glenāram iešāvās prātā “ģeniāla” doma: ja mūsu tālie senči staigājuši uz visām četrām, tad sanāk, ka ķermenī izvietotie gremošanas sistēmas orgāni īsti nesader ar cilvēka tagadējo vertikālo stāvokli. Šai idejai Glenārs kopumā veltījis aptuveni trīsdesmit zinātnisku rakstu. Pēc tam sākās idejas iemiesošana dzīvē ķirurģiskā ceļā. Pacientiem, kas sūdzējās par sāpēm vēderā, gremošanas sistēmas traucējumiem un citām kaitēm, tika piedāvāta operācija, kuras mērķis bija izdarīt noteiktas izmaiņas kuņģa-zarnu trakta “konfigurācijā”. Lai gan pēc operācijas problēmas ar gremošanu pacientiem neizzuda, drīzāk pastiprinājās, viņu sūdzības vairs nespēja apturēt ar evolūcijas ideju pārņemtos ķirurgus.

Nākamais posms bija XX gadsimta pašā sākumā dzimušais priekšstats, ka cilvēka organisms lēnām saindējas ar aklajā zarnā esošo pūšanas baktēriju dzīvības procesu produktiem. Bet aklā zarna, pēc evolūcijas idejas piekritēju atzinuma, daudzējādā ziņā sen jau zaudējusi savas sākotnējās funkcijas.

Būtisku artavu šo priekšstatu attīstībā ieguldījis arī krievu ārsts, Nobela prēmijas laureāts Iļja Mečņikovs, kurš visu mūžu bijis Darvina teorijas piekritējs. Mečņikovs uzskatīja, ka cilvēka gremošanas sistēma, kas izveidojusies viņa evolūcijas iepriekšējos posmos, ir slikti piemērota civilizēta cilvēka uzturam. Mečņikova atziņu iedvesmots, angļu ķirurgs Viljams Leins sāka viņa idejas realizēt dzīvē.

Iesākumā Leins veica operāciju, lai izlabotu “dabas kļūdas”, proti, mainīja tievās un resnās zarnas savienojuma vietu. Taču tas bija tikai sākums. Vēlāk viņš sāka izoperēt visu resno zarnu, jo uzskatīja, ka tādējādi organisms tiek atbrīvots no tajā esošajām pūšanas baktērijām, kas savukārt veicinās daudzu slimību (sākot ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu un beidzot ar šizofrēniju) ārstēšanu. Leins pats izdarīja vairāk nekā 1000 šādu operāciju, bet viņa sekotāji – desmitiem citu ķirurgu – jau neskaitāmu daudzumu “upuru”, kuru vidu bijuši arī letāli gadījumi.

Tikai XX gadsimta 30. gados sāka parādīties kritiskas piezīmes par Glenāra un Mečņikova sekotāja Leina darbību, taču uzsāktā ķirurģiskā prakse turpinājās līdz pat 50. gadiem – kamēr vien bija dzīvi tie, kas savulaik tik aizrautīgi bija sākuši ar to nodarboties.

Taču salīdzinājumā ar problēmu (uz evolūcijas bāzes radušos) par tā sauktajiem rudimentu orgāniem, viss minētais šķiet tikai nenozīmīga epizode. Šī problēma uz daudziem gadu desmitiem iegūla ķirurgu prātos.

Pilns ķermenis ar aizmetņiem?
Tulkojumā no latīņu valodas vārdam “rudimentārs” ir vairākas nozīmes: aizmetnis, neattīstīts, izzūdošs, atlikums. Lūk, par šādiem veidojumiem biologi nodēvēja visas tās anatomiskās struktūras, kuras saskaņā ar Darvina mācību cilvēkā saglabājušās no viņa tālā senča, bet zaudējušas savas sākotnējās funkcijas un kļuvušas par nevajadzīgām vai kaut kādā mērā “pārkvalificējušās” uz citām funkcijām.

Jāteic, ka vēl XX gadsimta sākumā “rudimentāro orgānu” saraksts bija daudz garāks nekā mūsdienās: tajā bija iekļauti aptuveni 180 orgāni un anatomiskās struktūras. Pie tiem, piemēram, piederēja tādas dzīvības procesiem svarīgas anatomiskās struktūras kā timuss, epifīze, mandeles, ceļu meniski. Ja zinātniekiem neizdevās noteikt, kādas īsti funkcijas konkrētais orgāns veic organismā, to uzskatīja par rudimentu. Par laimi, pateicoties zinātnes attīstībai un veiktajiem pētījumiem, šo orgānu saraksts kļuva arvien īsāks un īsāks. Mūsdienās daudzi zinātnieki jau uzskata, ka pienācis laiks to vispār likvidēt.

Zinātnieki atklājuši, ka vairums tā saukto rudimentu veic ne tikai vienu, bet vairākas svarīgas funkcijas. Daži no tiem pie darba ķeras tikai noteiktos organisma dzīvības procesa momentos, piemēram, kritiskās situācijās, bet citi savukārt strādā tikai noteiktās organisma attīstības stadijās. Taču informācija par šiem atklājumiem un atziņām praktiski nenonāca bioloģijas mācību grāmatu un uzziņu krājumu lappusēs.

Ķirurgi gatavi darbam
Šajā ziņā nepaveicās virknei “rudimentāro orgānu”, piemēram, asteskaulam, kas daudzās mūsdienu vispārējās bioloģijas grāmatās tiek dēvēts par “reducētās astes aizmetni”. Taču, kā pierādījuši pētījumi, asteskaulam organismā ir ļoti svarīgs uzdevums – pie tā ir piestiprināti noteikti iegurņa muskuļi. Tas nozīmē, ja asteskaula un ar to saistītās muskuļu sistēmas nebūtu, cilvēkiem būtu nepieciešama principiāli atšķirīga iekšējo orgānu atbalsta sistēma. Bija vajadzīgs laiks un izdarīto operāciju analīze, lai ārsti saprastu, ka asteskaula izņemšana un citas analoģiskas iejaukšanās sarežģītajā cilvēka organisma sistēmā ir nopietna lieta ar nopietnām sekām. Jāpiebilst, ka asteskaula izoperēšana ne reizi vien bijusi modē un allaž apstiprinājusi savu slikto reputāciju.

Visu to pašu var teikt arī par apendiksu jeb aklo zarnu. Tagad jau neapstrīdami pierādīts, ka apendiksam ir ļoti svarīga loma cilvēka imūnsistēmas darbībā. Plaši zināms arī fakts, ka apendikss sastāv no limfaudiem, tāpēc palīdz organismam cīnīties ar infekcijām, īpaši dzīves pirmajos gados. Zinātnieki uzskata, ka aklās zarnas atrašanās vieta līdzās tievās un resnās zarnas savienojumam aizsargā tievo zarnu no apendiksā mītošajām baktērijām. Visbeidzot pētniekiem nekādi nav izdevies atklāt un izsekot apendiksa “evolūcijas līniju”, kurā šis orgāns pakāpeniski zaudējis savu nozīmi. Turklāt aklā zarna ir gan zālēdājiem, gan visēdājiem dzīvniekiem.

Analoģiska situācija bija arī ar mandelēm un adenoīdiem, kas tāpat ilgu laiku tika uzskatīti par rudimentiem. Tikai laika gaitā noskaidrojās, ka augošam organismam šie orgāni nepieciešami, lai piedalītos tā aizsargmehānisma iedarbināšanā, kas rada antiķermenīšus organisma attīrīšanai no infekcijas. Taču attiecībā uz mandelēm un to nozīmi organismā medicīnas pārstāvju vidū ne vienmēr valdījis šāds uzskats.

Neapgāžamā statistika
Laikā, kad Darvina idejas bija īpašā cieņā, miljoniem cilvēku “rudimentārie orgāni” mandeles un adenoīdi bez jebkādas vajadzības tika izoperēti. Kā apgalvo amerikāņu pētnieki, 30. gados tikai Savienotajās Valstīs vien šie orgāni tika izoperēti vairāk nekā pusei bērnu. Tiesa, vēlāk kāds pazīstams amerikāņu ārsts pediatrs atzinies, ka no miljona iedzīvotāju, kuriem mandeles bija izoperētas, 999 tūkstošiem tas absolūti nebija nepieciešams. Taču, kā saka, kas padarīts – padarīts. Kādi bija rezultāti?

Statistika pierāda, ka saaukstēšanās un citu rīkles un augšējo elpceļu infekciju skaits izoperēto bērnu vidū būtiski neatšķīrās no rādītāja, kāds bija bērniem, kuriem operācija netika veikta. Tas – no vienas puses. Bet, no otras puses, Ņujorkas onkoloģiskā dienesta darbinieki drīz vien secināja, ka cilvēki ar izoperētām mandelēm gandrīz trīsreiz biežāk ir pakļauti dažām ļaundabīgajām saslimšanām. Līdzīga nosliece uz onkoloģiju vērojama arī cilvēkiem, kam izoperēts apendikss. Apsekojot vairākus simtus vēža slimnieku, noskaidrojās, ka 84% apendikss bija izoperēts… Kontrolgrupā, kurā nebija vēža slimnieku, aklā zarna bija izoperēta tikai 25% dalībnieku.

Daži fakti par kauliem
* Pavisam cilvēka ķermenī ir 276 kauli, kas savienoti savā starpā un veido skeletu.

* Stiprības ziņā kaulu var salīdzināt ar dzelzsbetonu. Tas ir 30 reižu cietāks par ķieģeli un 2,5 reizes cietāks par granītu. Pieaugušam cilvēkam kauli satur 30% organisko un 70% neorganisko vielu. Šī attiecība arī nosaka, cik stipri un elastīgi ir kauli. Bērniem organisko vielu ir vairāk, tāpēc arī kauli viņiem ir elastīgāki.

* Jo lielāka slodze kaulam, jo tas ir izturīgāks. Vislielākā slodze cilvēka organismā ir lielajam lielakaulam. Tas spēj izturēt aptuveni 1,5 tonnas lielu svaru.

* Kauli pārstāj augt pēc 20 gadu vecuma. Cilvēkiem, kam ir fizisks darbs un kas nodarbojas ar sportu, kauli ir labāk attīstīti, tie ir masīvāki, izturīgāki, un to reljefs ir izteikts daudz labāk nekā tiem, kuriem fiziskas slodzes nav pa prātam. Ja kauli netiek pakļauti pietiekami lielai slodzei, tie kļūst plānāki un trauslāki.

* Daudzējādā ziņā kaulu uzbūve atkarīga no uztura. Kaulu sistēmai nepieciešamas minerālvielas, pirmām kārtām kalcijs, kā arī vitamīni: D, A un C.

loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu