Dienvidamerikā, Kolumbijas kalnos, dzīvo aborigēnu cilts mamasi, kuri nekad nav izmantojuši civilizētās pasaules piedāvātos labumus. Taču civilizācija, izpostot neskarto dabu un tādējādi ietekmējot arī viņu dzīvi, pārņēma arvien jaunas teritorijas.
Mamasi nolēma tikties ar televīzijas žurnālistiem, lai paustu cilvēkiem savu brīdinājumu “jaunākajam brālim”. Brīdinājums bija vienkāršs: saudzējiet dabu un cieniet tās likumus!
Stāstot par savu dzīvi, mamasi žurnālistiem atklāja, ka laiku pa laikam viņi kādai grūtniecei liek doties uz tumšu alu un bērnu dzemdēt tur. Mazulis alā pavada astoņus vai pat desmit gadus, un viņam nav nekāda priekšstata par ārpasauli.
Kad bērns beidzot iznāk no alas, viņš stipri atšķiras no pārējiem. Nebūdams fiziskās pasaules hipnozes varā, viņš pieder nefiziskajai pasaulei un joprojām ir saistīts ar Radītāju. Bet tas nozīmē, ka šim bērnam piemīt īpaša gudrība.
Viņš ne tikai ir dabas dziednieks, viņam piemīt pārsteidzoša intuīcija, nekļūdīga nojausma, pareģošanas spējas.
Izolējot augošu bērnu no dzīves materiālajā pasaulē, mamasi rada ģēniju, un tas notiek tāpēc, ka viņš ir pasargāts no visādu ierobežojumu programmām, kurām kopš bērnības pakļauti pārējie cilvēki: ierobežota veselība, ierobežots vidējais dzīves ilgums, ierobežotas zināšanas, ierobežota bagātība, ierobežota mīlestība…
Ja cilvēka apziņa saplūstu ar apziņu, kas piepilda neredzamo pasauli, un ja cilvēka ierobežoto apziņu apmācītu no jauna, iedvešot, ka šī ir neierobežotu iespēju pasaule (vienalga, vai tas attiecas uz naudu, ceļojumiem vai mīlestību), cilvēks spētu sasniegt visu, ko vēlas.
Pat ja cilvēks pieļauj domu un tic, ka viņš ir daļiņa no Visuma apziņas, ar to ir par maz. Ar ticību vien nepietiek. Ir jāzina, jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka cilvēkā mīt Visuma apziņas dzirksts. Un tikai tad tā atklājas.
Amerikāņu psihes programmēšanas izgudrotājs Roberts Stouns uzskata, ka ikviens spēj pārprogrammēt sevi un panākt garīgās un fiziskās pasaules līdzsvaru. Taču tiem, kas viņa ieteikumus uztver ar domu – “pagaidām esmu sliecīgs tam visam noticēt” vai arī “kāpēc nepamēģināt, es taču neko nezaudēju”, zinātnieks iesaka pat necensties mēģināt, jo rezultāta nebūs.
