Reklāma

bioclockdavinci
1. Sirdī
Pēc bioloģisko zinātņu doktora un rakstnieka Borisa Sergejeva atzinuma, pulkstenis atrodas tieši šajā muskuļu kamolā, kuru mūsu senči, šķiet, ne velti uzskatīja par cilvēka būtības centru. Izrādās, sirds ģenētiski ir ieprogrammēta noteiktam pulsāciju skaitam, kas visām dzīvām būtnēm ir vienāds: tie, kam sirds sitas lēnāk un retāk, dzīvo ilgāk, bet tie, kuriem sirdsdarbība ir strauja, mūžs ir īss. Par šo faktu katrs var pārliecināties pats – piemēram, salīdzināt cilvēka, kaķa un zvirbuļa dzīves ilgumu.

2. Resnajā zarnā
Šo oriģinālo hipotēzi savulaik izvirzījis slavenais krievu fiziologs Iļja Mečņikovs, kurš uzskatīja, ka novecošana un nāve ir sekas organisma pašsaindēšanās procesam ar resnajā zarnā notiekošo pūšanas un rūgšanas darbību atkritumvielām. Novērst to var pienskābes nūjiņas kultūra, tāpēc Mečņikovs uzstājīgi ieteica regulāri katru dienu lietot uzturā skābpiena produktus: rūgušpienu, kefīru u.c. Par apstiprinājumu šim savam secinājumam viņš kā piemērus minēja ilgdzīvotāju tautas, kas uzturā galvenokārt lietoja skābpienu. Arī viņš pats vairāk nekā 20 gadu lietoja pēc paša izstrādātas receptes gatavotu skābpienu un tīru pienskābes nūjiņas kultūru, tomēr pārsniegt 70 gadu robežu Mečņikovam tā arī neizdevās – zinātnieks nomira ar sirdskaiti…

3. Smadzenēs
Daudzi pētnieki uzskata, ka dzīves ilgums ir saistīts ar galvas smadzeņu darbību. Jo ilgāk un intensīvāk tās strādā ar pilnu atdevi, jo ilgāk cilvēks piekopj intelektuāli piesātinātu dzīvesveidu, jo ilgāk viņš dzīvo. Sava viedokļa apstiprināšanai šīs koncepcijas piekritēji atsaucas uz ļoti daudziem piemēriem.

Tā, piemēram, Arhimēds ieliekto spoguli izdomāja savā 75. dzimšanas dienā. Marks Tūlijs Cicerons savu Traktātu par vecumu sacerēja 63 gadu vecumā. Galileo Galilejs darbu Dialogi par kustību pabeidza 72 gados. Mikelandželo Buonaroti darbu pie Pastarās tiesas sāka 58, bet pabeidza 66 gadu vecumā. Īzaks Ņūtons turpināja strādāt līdz 83, bet Ticiāns – līdz 99 gadu vecumam. Savukārt Edisons pēc 80 gadiem patentēja vēl 40 jaunus izgudrojumus…

Reklāma

4. Katrā šūnā
Šī teorija, ko dēvē par “šūnu nāvi”, galvenokārt pamatojas uz Kalifornijas universitātes medicīnas skolas anatomijas profesora Leonarda Haiflika darbiem. Profesors konstatēja, ka audu kultūrā (proti, ārpus organisma) cilvēka šūnas spēj dalīties ne vairāk kā 50 reižu (tā sauktais Haiflika slieksnis) un pēc tam aiziet bojā. Pamatojoties uz šiem datiem, pulkstenis, kas skaita mūsu dzīves laiku, atrodas katrā šūnā. Šūnu bojāeja (vai funkciju novājināšanās tajās šūnās, kas nav pakļautas dalīšanās procesam) noved pie organisma novājināšanās un nāves.

Reklāma
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu