Cilvēki savstarpēji sazinās ne tikai ar valodu: daudz lielāka loma saskarsmē ir enerģiju apmaiņai.

Tieši šīs enerģiju apmaiņas rezultātā rodas it kā absolūti nepamatotas konfliktsituācijas, kas nesatur nekādus nodomus radīt materiālus vai kādus citus zaudējumus. Vienas puses centieni rast un nodibināt kontaktus negaidīti atduras pret otras puses nelokāmu nesapratni vai vārdos ieliktās jēgas izkropļotu uztveri, kaut gan vēl vakar tie nekādus pārpratumus neradīja. Tā uzskata medicīnas zinātņu doktors Viktors Jakovļevs, kurš jau ilgu laiku nodarbojas ar problēmām, kas saistītas ar enerģētisko apmaiņu, ārstēšanu un… uzbrukumiem.

Cilvēks sastāv ne tikai no fiziskā ķermeņa. Profesors Jakovļevs ne reizi vien veicis šādu pētījumu: lūdzis pie viņa atnākušajam pacientam noteikt sava “es” robežas. Cilvēks padomā un tad vairumā gadījumu apvelk ap sevi apli, kas ir ārpus viņa fiziskā ķermeņa robežām. Šo teritoriju Jakovļevs arī sauc par enerģētisko apvalku jeb auru. Cilvēkam ar veselu psihi aurai ir noteiktas robežas. Pirmā ir iekšējā, un tā atrodas 0,5–1 metra attālumā no ķermeņa, bet otra, ārējā, ir 2,5–3 metru attālumā.

Kontaktēšanos starp cilvēkiem lielākoties nosaka šo enerģētisko apvalku saskaršanās īpatnības. Tās, piemēram, var izraisīt auru “saplūšanu”. Tad divi nepazīstami vai mazpazīstami cilvēki pilnīgi negaidīti var nonākt savdabīgā situācijā: justies gluži kā apburti un zaudēt realitātes sajūtu. Šajā mirklī viņi “atslēdzas” no ārējās pasaules un ieslīgst labsajūtā, kas robežojas ar transu. Notiek iekšējās laika skaitīšanas palēnināšanās, rodas vibrācijas sajūtas ķermenī, un šie cilvēki it kā sāk dzirdēt “kosmisko mūziku”. Šis efekts ir ļoti īss un parasti beidzas ar abu auru samazināšanos.

Bez “saplūšanas” efekta starp cilvēkiem var veidoties arī atgrūšanas efekts, kuru vienmēr pavada diskomforta sajūta un emocionāls sasprindzinājums. Cilvēks šajā stāvoklī tiecas palielināt distanci, spert soli atpakaļ, lai starp aurām būtu neitrāla teritorija.

Diemžēl ne visi auru kontakti spēj sniegt gandarījumu vai vismaz nenodarīt kaitējumu. Ļoti bieži profesoram Jakovļevam nācies saskarties ar agresiju, kas ļoti kaitējusi cilvēku aurai. Galvenais agresijas mērķis ir – atjaunot savu auru uz cita cilvēka auras rēķina. Tāpēc agresori parasti ir tie cilvēki, kam ir bojāta pašu aura. Ja “veselai” aurai ir ovāla kokona (olas) forma, tad bojātā aura ir nelīdzena, “izrotāta” neskaitāmiem izciļņiem un iedobumiem.

Lai izmantotu upura auru savas auras “remontam”, agresoram ir jāuzspiež sava griba citam cilvēkam, jāliek viņam izdarīt to vai citu rīcību. Tas tiek sasniegts ar dažiem bieži izmantojamiem paņēmieniem. Piemēram, var izraudzīto upuri uzaicināt ieņemt enerģētiskajā plānā neizdevīgu pozīciju: vēlīgi piedāvāt krēslu bez atzveltnes vai, gluži pretēji, aicināt apsēsties uz mīksta dīvāna vai šūpuļkrēslā, kur cilvēkam ātri vien piezogas slinkums un miegainība.

Bieži izmantots paņēmiens ir no miermīlīgas un aizraujošas sarunas strauji pāriet uz vārdiskiem un enerģētiskiem izlēcieniem, kas upuri pārsteidz gluži kā zibens no skaidrām debesīm. Vēl biežāk agresors mēdz savu upuri provocēt uz emocionāli nekontrolētām emocijām: ķildu, asarām. Upura dvēseliskie pārdzīvojumi palīdz viņam saņemt sev nepieciešamo enerģētisko lādiņu.

Pēc profesora Jakovļeva atzinuma, enerģētiskā agresija iedalās sešos atsevišķos posmos.

Par tiem lasi nākamajā lapā!

loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu