Kopš senseniem laikiem cilvēki sapņo par iespēju lidot. Lai paceltos gaisā, tika izgudroti gaisa baloni, aeroplāni, dirižabļi, lidmašīnas, helikopteri un pat kosmosa kuģi. Taču alkas lidot tas viss apmierinājis tikai daļēji. Vēl joprojām cilvēce turpina sapņot par levitāciju – spēju pacelties gaisā bez jebkādām mehāniskām ierīcēm.

Ar magnēta starpniecību
Aplam domāt, ka levitācija ir nekas vairāk kā tikai mīts un leģenda. Pirmām kārtām tas ir fizikas termins, kas apzīmē “objekta noturīgu stāvokli gravitācijas laukā bez tieša kontakta ar citiem objektiem”. Galvenokārt šāds efekts tiek panākts, eksperimentējot ar magnētisko lauku.

Mūsdienās grūti kādu pārsteigt ar gaisā brīvi lidojošu magnētu – šādu eksperimentu gana viegli var veikt arī mājas apstākļos. Pavisam cita lieta ir vilciens uz “magnētiskā spilvena”. Tam nav vajadzīgi riteņi un tam neeksistē arī tāds šķērslis kā berze. Šāds vilciens spēj attīstīt ātrumu līdz 600 km stundā, kas patiesībā neko daudz neatpaliek no pasažieru lidmašīnas ātruma. Magnētiskā levitācija ir jauna, futūristika tehnoloģija, un tieši tādus XX gadsimtā iedomājās nākotnes vilcienus. Pirmā šādas magnētiskās levitācijas (maglev) vilciena līnija tika atklāta 2002. gadā Šanhajā. Tā savieno lidostu ar 30 km attālo pilsētas centru, un 7 minūšu un 20 sekunžu ilgā braucienā šāds vilciens spēj attīstīt ātrumu 431 km/h.

Starp citu, pateicoties magnētiskajam laukam, var likt lidot ne tikai vilcieniem. Mūsdienu zinātnē eksistē jēdziens “diamagnētiķi” – vielas, kas iemanto magnēta īpašības (magnetizējas), ja uz tā iedarbojas spēcīgs magnētiskais lauks. Pats interesantākais ir tas, ka arī ūdens pieder diamagnētiķiem, bet tas nozīmē, ka noteiktos apstākļos iespējama dzīvu organismu levitācija. Zinātnieki ir veikuši eksperimentus ar vardēm, pelēm un žurkām, un visa šī dzīvā radība lieliski jutās “magnetizētā” stāvoklī un peldēja telpā ne sliktāk par slavenajiem jogiem. Kāda varētu būt magnētiskā lauka iedarbība uz daudz lielākām dzīvām radībām – to zinātnieki pagaidām vēl nav noskaidrojuši. Eksperimentus ar cilvēka levitāciju fiziķi atlikuši uz vēlāku laiku.

Viduslaiku Eiropas svētie
Leģendas par cilvēkiem, kas spējuši pacelties gaisā bez jebkādiem magnētiem, pastāvējušas visos laikos. Turklāt, līdzīgi kā citas mistiskās parādībās, rietumu un austrumu valstīs levitācija tika traktēta krasi atšķirīgi. Piemēram, viduslaiku Eiropā pa gaisu lidojošu cilvēku atkarībā no apstākļiem varēja uzskatīt gan par svēto, ko aplaimojis dievišķais spēks, gan par nelabojamu grēcinieku, kurš par prasmi lidot pārdevis dvēseli nelabajam.

Kristietībā pirmie pieraksti par levitāciju saistās ar XVI gadsimtā dzīvojošo spāņu mūķeni Terēzi no Avilas. Viņai piedēvētas spējas pacelties no zemes metra augstumā un saglabāt šādu stāvokli ne mazāk par 40 minūtēm. Pēc nāves Terēze tika kanonizēta, taču ne jau šo savu apbrīnojamo spēju dēļ, bet gan par nenovērtējamo ieguldījumu katoļticības attīstībā.

Nākamais bija itālietis Džuzepe Deza. Arī viņš sevi bija veltījis kalpošanai Dievam un ekstāzes stāvokli, ko sasniedza, lasot lūgšanas un svētos rakstus, spēja pacelties virs altāra. Saprotams, ka lidojošā mācītāja dievkalpojumi vienmēr pulcēja milzīgas tautas masas, kuru vidū bija gan tie, kas viņu atzina par svēto, gan tie, kas apsūdzēja sadarbībā ar tumšajiem spēkiem. Inkvizīcija rūpīgi izstudēja Džuzepes lietu un neatrada pierādījumus, kas liecinātu par Sātana ietekmi. Džuzepe nodzīvoja ilgu mūžu un, kā liecina laikabiedru atstātās ziņas, dievkalpojumu laikā levitējis līdz pat savai nāvei.

The Miracle of Levitation, 2002

To burvju un raganu vārdi, kas spēja lidot, pateicoties melnajai maģijai, saprotamu iemeslu dēļ kristietības hronikās netika iekļauti un arī nepalīdzēja izbēgt no inkvizīcijas soda. Ja šie cilvēki būtu dzimuši kādā austrumvalstī, iespējams, viņu liktenis būtu pavisam cits.

Ceļš uz apgaismību
Grāmatās par jogu un budismu levitācija tiek minēta tikai kā viena no iemantojamām prasmēm, sidhi. Sidhi, tulkojot pietuvināti mūsdienu reālijām, ir psihiskais, apziņas spēks, kas spēj darīt brīnumus. Šim spēkam pieder arī gaišredzība, gaišdzirdība, domu lasīšana, teleportācija un vēl daudz kas cits, levitāciju, protams, ieskaitot. Ja ticēt tādam budisma novirzienam kā Vadžrajānai, tad ilgstošu un neatlaidīgu treniņu rezultātā cilvēks apgūst spējas likt savam ķermenim pacelties virs zemes vai arī staigāt pa ūdens virsu. Vārds “vadžra” sākotnēji apzīmēja diena Indras zibens bultu, bet vēlāk – īpašu substanci, kas tika iztēlota spoža, caurspīdīga un cieta kā dimants. Tāpēc Vadžrajānas skolu parasti raksturo kā “dimanta ratu”. Šis savdabīgais budisma virziens radās mūsu ēras I gadsimtā Indijā un laika gaitā izplatījās Nepālā, Tibetā, Ķīnā un Japānā. Vadžrajānu, kuru caurvij okultisms, maģiski un mistiski elementi, ir grūti definēt tā noslēpumainā rakstura dēļ.

Taču, lai cik neticamas arī būtu indiešu jogu iespējas, pirmām kārtām Austrumu gudrība uzsver, ka sidhi meistarība – vai tā ir gaišredzība vai levitācija – nav ne nieka vērta bez garīgās apgaismības. Kāda jēga staigāt pa ūdens virsu, ja dvēselē nevalda miers.

Medijs un džentlmenis
Levitācijas mistiskajām metodēm veltītās literatūras klāstā zināmākās un izplatītākās bija XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā izdotās grāmatas par spiritismu. Tajās apgalvots, ka levitēt spēj mediji spiritisko seansu laikā, rituāla ekstāzē nonākuši šamaņi un transā iegrimuši magi. Brīvā lidojuma stāvoklis šādos gadījumos atkarībā no dažādiem faktoriem ilgst no dažām sekundēm līdz vairākām minūtēm.

Interesantākos un apbrīnu izraisošākos levitācijas gadījumus savulaik demonstrējis XIX gadsimta vidū dzīvojušais skolu medijs Denjels Danglass Hjūms. Viņš labprāt demonstrējis savas spējas publikai: vai nu licis ap sevi riņķot dažādiem priekšmetiem vai arī pats pacēlies gaisā, taču nekad ne no viena par šo uzstāšanos nav ņēmis naudu. Kad kāds viņu apsūdzēja krāpšanā, Hjūms tūdaļ pat kritiķus uzaicinājis uz saviem seansiem, un tiem gribot negribot nācies atzīt, ka bija maldījušies.

hjums

Klātesošo publiku medijs parasti uzrunājis ar vārdiem: “Man piemīt zināmas spējas. Es būšu laimīgs tās jums nodemonstrēt savu spēku robežās, ja jūs pret mani izturēsities kā džentlmenis pret džentlmeni. Būšu priecīgs, ja spēsit kaut kādā mērā izskaidrot visas šīs parādības, un esmu gatavs piedalīties jebkuros izmēģinājumos saprāta robežās. Man pašam nav varas pār šiem spēkiem. Nevis es izmantoju tos, bet tie izmanto mani. Dažreiz tie pamet mani uz vairākiem mēnešiem, bet tad atkal atgriežas ar divkāršu spēku. Es esmu nekas vairāk kā vien pasīvs instruments.”

Hjūms uzskatīja, ka ir atsūtīts uz Zemi ar īpašu misiju pierādīt nemirstību, taču īstenot šo uzdevumu diemžēl nespēja. Viņš nomira no ilgstošas slimības 53 gadu vecumā. Līdz pat mūsdienām nav zināms, vai Hjūms tiešām bijis mags vai nepārspējams triku meistars.

loading...
loading...

Atstāt atbildi

Lūdzu atstāj komentāru
Lūdzu ievadi savu Vārdu